sweet nothings

Posted By Agnese on 2010. gada 31. augusts

Sēž četras meitenes parkā uz soliņa. Runājas par dzīvi, notikumiem, pārdzīvojumiem, attiecībām, puišiem, vilšanos. Viss kā jau kārtīgam meiteņu vakaram pienākas. Un novirzas saruna par sučkām. Sučkām? Jā!

Redz, ir tāds seriāls „My name is Earl”, kur rāda to, ka tev jārūpējas par savu karmu – do good things and good things will happen to you.

Bet viena no dāmām pilnībā pārliecībā saka: „Karma is a bitch!!” he.. kālab? Jo ir labi cilvēki.. un labiem cilvēkiem nenotiek labas lietas. Jo lielāks sučkis esi, jo vairāk tev dzīvē ir iespēju izbraukt.

Protams, protams – ir taču arī izņēmumi.

Category: pārdomas | No Comments »
Birkas: bad, cilvēks, domas, good, stulbums, sučka, viedoklis

Posted By Agnese on 2010. gada 23. augusts

Jūras krastā, akmeņu ielenkumā, priežu aizvējā, pilnīgā mierā atrodas Šķēdes memoriāls. Pienākot uzraksts uzrunā līdz sirds dziļumiem: „Vai jūs, kas ejat garām, tas nemaz neskar? Skatieties un redziet, vai ir vēl kur tādas sāpes kā manas sāpes, kas pārņēmušas mani.” Nevaru iedomāties labāku vietu (ja ne tālāk no ūdens attīrīšanas iekārtām)… Nevaru iedomāties labāku materiālu, kas raksturotu sāpes, ciešanas, pārdzīvojumus, ko piedzīvojuši šie cilvēki un viņu tuvinieki, kā akmeni. Nekāda nobradāta zāliena, tikai akmens šķembas, kas gruzd zem katra tava soļa. Un labirints. Pārdomu labirints.

Category: pārdomas | No Comments »
Birkas: domas, geocaching, liepāja, memoriāls, piemiņa, sirds, šķēde

Posted By Agnese on 2010. gada 4. augusts

Viņš atveda viņu uz jūrmalu. Viņa bija invalīdu ratiņos, bet laikam tikai tāpēc, ka nevar noiet lielus gabalus. Viņš novilka viņai garās bikses, iedeva divas nūjas un palīdzēja piecelties. Viņa bradāja pa jūru, viņš – ar savu klibo kāju – gar malu. Abi smaidīja. Viņa apsēdās atpakaļ ratiņkrēslā. Viņš pietupās viņas priekšā uz ceļiem un noslaucīja viņas kājas, palīdzēja uzvilkt bikses un apsēsties. Tad viņi devās tālāk…

Ik reiz ieraugot ko šādu tu sāc domāt par to, ka eksistē tāda „mūžīgā mīlestība”. Bet sastapties ar tādu sanāk ne visiem. Ir cilvēki, kas apprecas tikai pienākumu vadīti. Ir tādi, kas aiz šī pienākuma pavada visu mūžu kopā, tā arī neiepazīstot „mīlestību”. Ir cilvēki, kuri „aizmūk” no otrās pusītes līdz ar bērniņa nākšanu pasaulē. Ir cilvēki, kuri garlaicības mākti nolemj izklaidēties ar citiem. Ir cilvēki, kuri mūžīgi pavada dzīvi rozā brillēs, baudot vienpusīgu mīlestību. Ir cilvēki, kuri vienkārši nav radīti attiecībām…

Category: pārdomas, šodiena | No Comments »
Birkas: domas, jūra, old, sirds, šodiena

Posted By Agnese on 2010. gada 26. jūlijs

Šodien tētis no laukiem atveda grāmatu, kurai ar parasto zīmuli aizrakstīts viss pēdējais vāks a4 formātā. Sākot lasīt, secinu, ka to esmu uzrakstījusi es laikā, kad gulēju slimnīcā. Lasot sasmējos. Maybe, pazīstot mani, jums ar liksies smieklīgi – lai jauks vakars 

Ir 21.oktobris, (ar mammu izsecinājām, ka 2006.gada)

es, Agnese F., joprojām guļu Liepājas Centrālajā slimnīcā 4.stāvā 4.nodaļā 4.palātā neautomātiskajā gultā, bet ar foršo lampas slēdzi. Man te jau ir nenormāli apnicis!!! Te ir kaut kāda piena ēdienu paradīze. Man tie ēdieni NEGARŠO!!! Brokastīs man bija mannā putra, kuru bišķi paēdu un vārīta ola, 2 maizes šķēles, kurām nepieskāros! Pusdienās bija zaļa zupa, kuru visu apēda Mārtiņš un kartupeļu biezputra ar kāpostiem un sardeli. Labākais bija tas, ka sardeli man bija jāēd ar karoti!!! Smuki – mū! To es, protams, neapēdu. Launagā bija auksta vista, kuru es apēdu un 1 maizes šķēle, kuru pusapēdu. Vakariņās bija rīsu piena zupa. Es iemērcu pirkstu un secināju, ka ir silta – tāpēc pat nepagaršoju. Tagad man ir nenormāli garlaicīgi. Es gribu mājās!!! Šodien man vismaz ir rādžis!!! Ā, aizmirsu pateikt, ka no kāpostiem gandrīz apvēmos! Pa īsto! Vēl mēs ar Mārtiņu pa dienu pa logu izmetām garozu un tagad viņa tur vairs nav – putniņi apēda! J Jā, es skatījos pa logu uz šo skatu, kas nemainās jau otro dienu! Tas ir varen` jautri!!! Vēl es visu dienu minu zviedru mīklas un guļu. Te ir jautri. Cilvēkiem, kuri ātri nogurst, šeit nākt neiesaku!!! Jo no jautrības var traks palikt!!! Labi, pietiks murgot. Es izdomāju, ka zīmēšu savu māju (skat. Uz 1.vāku)

Aga

18:35

Category: stāsts | 2 Comments »
Birkas: ēdiens, garlaicība, negaršo, slimnīca, šodiena, stāsts

Posted By Agnese on 2010. gada 15. jūlijs

Jā, reizēm ir tā, ka zūd cerība visam, kam reiz esi atdevies/ticējis. Gribas atmest visam ar roku jo nekas vairs nav tādās krāsās, kā to atceries Tu. (uzreiz ienāca galvā Dukura dziesmas vārdi: sāc no jauna jūsmot par krāsām) bet tad, ja paskaties uz visu no citas puses, savādākā leņķī (sagriezās galva?) viss liekas savādāk. Nekad neattīsi to filmu atpakaļ (būtu jau labi, ja tā būtu filma..), lai izlabotu šo to. Bet tad es attopos šeit pat (tā īsti jau nekur aizgājusi nebiju) un saprotu, ka visam ir lemts notikt tā, kā tam jānotiek. Nav vērts mainīt neko, ja tālāk sagaida vēl jautrāks ceļojums.

Category: Bez tēmas | 2 Comments »
Birkas: sunset

Posted By Agnese on 2010. gada 8. jūlijs

Beidzot arī Liepājas slēpņotāji saņēmās un ar pandām priekšgalā savācās kopā vienam pasākumam, lai iepazītos, apskatītu tās sejas, ar kurām ņemamies kopā pa LIELO čatu.

Mūsu bariņš dienu iesāka ar peldi un plekstes cienīgu pagulēšanu jūrmalā. Diena bija tam ļoti atbilstoša. Bez jebkādas sagatavošanās, mierīgu prātu devāmies uz norunāto tikšanās vietu. Ejam un redzam, ka galā jau gaida tāds pamatīgs slēpņotāju bariņš. Un lai nepazustu, nolemjam ievēlēt Tēti Artis kā vecākais uzņemas rūpes par pārējiem saņemot uzdevumus, redzaam, ka citi ir nodrošinājušies ar mašīnām+riteņiem, citi tik ar riteņiem… nu neko – dodamies garā pastaigā pa Jauko Liepāju. Tika uzzināts arī šis tas jauns – priecē.

Gājām tik ilgi, ka uzzinot, ka līdz galam vēl 2 km, nācās izsaukt transportu. Visi bija noguruši un daži labi likās, ka tulīt nobeigsies jāpiebilst, ka slēpni tā arī neatrada neviens, izņemot Brīnumbērns ar savu grupiņu (un mēs jau domājām, ka mums ir galīgs Fail ) (toties pacentāmies nākamajā dienā STF – sexy to find ).

Geoballīte. Atbraucām, aplīmējāmies ar vārdiem/nikiem, lai „iebrauktu” viens otra personībā. Kopumā pasākums tīri jauks, neņemot vērā organizētāju neveiksmi, kas tomēr beidzās laimīgi. Apmainījāmies ar šodienas notikumiem, veciem stāstiem, smieklīgiem atgadījumiem, pacēlām glāzes, iekodām un apskatījām viens otra ceļojošos objektus. Bija arī daži drosmīgie, kas pieveica blakus esošo Grīnvaltu torni. Jēziņ, man tas laikam nebūs pa spēkam. Dažiem tas nāca vieglāk, citiem trīcošām rokām/kājām, bet pieveikts.

Interesanti bija ieraudzīt tās sejas no čata. Uzreiz savādāks priekšstats (ne sliktāks). Priecē, ka zem dažiem nikiem iesaistījusies gandrīz pat visa ģimene. Nu, kur vēl labāka un veselīgāka laika pavadīšana?

Category: kaut kas jauns | No Comments »
Birkas: azarts, čau, domas, geocaching, liepāja, party, pasākums, stāsts, trip

Posted By Agnese on 2010. gada 6. jūlijs

Sen nebija nācies būt šādā „pasākumā”. Nezināju visus „kas jādara” un „kad jādara”. Gāju ar saņemšanos dikti neraudāt, lai gan zināju, ka mācītāja vārdi liks asarām birt vienai pēc otras. Tā arī bija. Lai arī atnāc saņēmies, tevi visvairāk saskumdina tie cilvēki, kas nāk klāt ar skumjām sejām izteikt līdzjūtību. Nepatika, kad izejot no kapličas, virzoties sēru rindā aiz zārka, bija jāvirzās cauri pārējiem atnācējiem. Tu pēkšņi uzmanības centrā, liekas, ka malās stāvošie burtiski vai skaita katru tavu asaru un piefiksē katru kustību. Varbūt šis ir arī mazliet pārspīlēti, bet tā tu tur centrā jūties.

Pēc tam, kad visi pēc kārtas nāk izteikt līdzjūtības tuviniekiem, ir tik savādi – cilvēki, kurus nepazīsti/neatceries, cilvēki, kas nezina, ko teikt, cilvēki, kas tevi ignorē, cilvēki, kas nākot ir apjukuši un vēl nav izlēmuši iet pie tevis vai nē, cilvēki, kas tevi sasmīdina un nākamie, kas pasmaida līdz ar tevi. Pēc tam seko mielasts ar tostiem, kuros drīkst pieminēt tikai labo par aizgājēju.

R.I.P. Gunča

Category: Bez tēmas | No Comments »
Birkas:

Posted By Agnese on 2010. gada 22. jūnijs

stulbi zināt un gaidīt. stulbi nezināt un būt nepatīkami pārsteigtam. kas sliktāk?

Tā reiz vēstīja kāds no maniem Twittera ierakstiem. Tā arī līdz šim neesmu sapratusi, kas labāk? Ik vakaru mani nomāc skumjas par gaidāmo. Tajos brīžos mierinu sevi, ka vēl jau nekas nav noticis. Mēģinot apslāpēt asaras, kas teju, teju ritēs pār vaigiem, es tomēr dziļi iekšā zinu, ka mainīt neko nevar. Brīnumi šoreiz nenotiks. Liktenis jau ir nolemts. Mums, šoreiz neskartajiem, atliek tikai gaidīt. Gaidīt un noskatīties no malas.

Category: Bez tēmas | No Comments »
Birkas:

Posted By Agnese on 2010. gada 3. jūnijs

Lasot ekoloģijas 200something lapaspušu grāmatu, man piedzima jauna ideja. Jā, Agnesei kārtējo reizi ienāk prātā kaut kas oriģināls. Grāmata bija ļoti garlaicīga (piebildīšu, ka tiku ar viņu galā) un ļoti slikti lasījās, bieži domās biju jau kaut kur citur un nācās tekstu pārlasīt vēlreiz. Kārtējo reizi pamostoties uz atvērtās grāmatas sapratu, ka tā nevar! Nevar parasts cilvēks viegli izlasīt tādu sausu teoriju un kaut ko atcerēties. Atmiņā iespiežas spilgtākās lietas (tās, protams, eksāmenā nekad neprasa) – piemēram, tas, ka čūskas inde ir 300 reizes dārgāka nekā zelts. Bet pārējais? Pārējais nekur neaizķeras. Šādos brīžos es atceros kā paņemu rokās Paulu Koelju grāmatu un izlasu no vāka līdz vākam gandrīz bez pārtraukumiem, aizrautīgi, gaidot, kas būs tālāk, paņemu Ziedoņa epifānijas, izlasu tās ar smaidu uz lūpām un pārdomāju saturu. Un vēl, un vēl, un vēl… Bet ekoloģijai vai fizikai, vai vēl kādai „sausā skolas teorijas grāmatai” pat negribas pieskarties.

Tā nu es izdomāju, ka tai pasniedzēju čupiņai uz 1. un 2. vāka vajadzētu pievienot kādu rakstnieku. Kālab nevarētu uztaisīt tādu kā apvienību. Pasniedzēji ir gudri, rakstnieki māk to pasniegt sabiedrībai. Ja jau grāmatas uzrakstīšanai var apvienoties 5, 6 pasniedzēji, kālab bariņā nevarētu paņemt arī kādu rakstnieku?!

Cerot uz gaišāku nākotni – Agnese

Category: Bez tēmas | No Comments »
Birkas:

Posted By Agnese on 2010. gada 12. aprīlis

Jā, tieši šāds uzraksts rotā mūsu kaimiņa profilu draugiem.lv. Ne nieka nepazīstu šo cilvēku. Pazīstu tikai viņa mūziku – svētdienas rītos, katru dienu pēcpusdienā un pēkšņi 2os pa nakti. jāpiebilst, ka nedzīvojam viņam tieši blakus – dzīvojam blakus kāpņutelpā un stāvu augstāk (vismaz mums tā liekas).

Viņš –  ”saldais” džekiņš, viņa mašīna – uztjūnēts žigulis, saukts par Drifta vāģi.

Sēžu un klausos kaimiņa basos.

Ak, dārgais, izslēdz un izbaudi klusumu vienreiz

Category: Bez tēmas | 1 Comment »
Birkas: